No 1969. gada skolā darbu uzsāk direktors Valdis Bērziņš. Šajā amatā viņš nostrādāja 30 gadus un savā darbā bija koleģiāls, objektīvs, paškritisks, vienmēr neiecietīgs pret negodīgumu. Direktora Valda Bērziņa pārliecība: bez darba disciplīnas neiespējami kvalitatīvi veikt uzticētos uzdevumus un pienākumus.

Valdis Bērziņš – stiprs savā garā, liels savas skolas patriots, to izjuta gan skolotāji, gan skolēni, gan skolēnu vecāki.

1966. gada 1. septembrī skola pārceļas uz Grēcinieku ielu 10.

1945.–1990. gadam ģimnāzija pakļauta Latvijas PSR Rīgas pilsētas Kirova rajona Tautas izglītības nodaļai.

No 1940./41. mācību gada skolā ieviesa kopapmācību meitenēm un zēniem, bet skolu atkal vadīja E. Vitenberga-Liekne.

1939. gada 15. janvārī Rīgas 3. ģimnāzija atskatījās uz 20 darbības gadiem, saistot šo notikumu ar karoga pasniegšanas svinībām. Rīgas pilsētas galva R. Liepiņš skolai pasniedza karogu, ko bija izgatavojušas skolnieču kooperatīva dalībnieces skolotājas N. Johansones vadībā. Uz tā bija izšūta devīze: “Dzīve ir darbs, pienākums un uzticība”. Pirmajos 20 darbības gados skolā bija 308 klases ar 2500 skolniecēm, 19 izlaidumi, skolu absolvēja 1810 meitenes un 1 zēns.

1934. gadā par ģimnāzijas direktoru tika iecelts Artūrs Nāgels, Maskavas Universitātes absolvents, Latvijas Skolotāju biedrības priekšsēdētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Emma Vitenberga-Liekne kļuva par inspektori, vēlāk arī viņa tika iecelta Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres godā. Gadu gaitā skolā darbojās vairākas skolnieču organizācijas. Bez iepriekš minētajām arī sporta un tūristu pulciņi, mazpulks. Mazpulka dalībnieces bija nodarbinātas paraugdārzā, kas atradās skolas pagalmā.

1929. gadā (saskaņā ar 22. augusta likumu) vispārizglītojošās ģimnāzijas pārdēvēja par ģimnāzijām.

No 1925. gada mācības notika pēc kabinetu sistēmas un pēc praktiskās un reālģimnāzijas programmām.

1919. gada oktobrī un novembrī Bermonta karaspēkam tuvojoties Rīgai, skolotāji un skolnieces piedalījās Rīgas aizstāvēšanā – šuva kareivjiem kreklus, pildīja granātas, bet Vilija Vesčūna iestājās aktīvajā armijā un par drošsirdību ieguva Lāčplēša kara ordeni.

1919./20. mācību gadā ģimnāzijā 15 klasēs mācījās 530 audzēkņi: pamatskolā 66, reālskolā 178, reālģimnāzijā 148 un apvienotajā ģimnāzijā 34.

Rīgas 3. ģimnāzijas II pedagoģiskā konference 1919. gadā nolēma pārvērst skolu par meiteņu skolu un skolas pārziņa biedru ievēlēja pazīstamo vēsturnieku Jāni Straubergu.

1919. gada 21. janvārī skolas pedagoģiskajā konferencē E. Vitenberga-Trauberga tika ievēlēta par skolas pārzini. Šajā amatā viņa palika līdz 4. jūnijam, kad ar vācu Rīgas pārvaldes skolu padomnieka rīkojumu viņu atstādināja. Skolas vadību uzticēja skolotājam Ansim Dreimanim, kas savas pilnvaras nodeva atkal E. Vitenbergai-Traubergai 30. septembrī, bet pats turpināja strādāt skolā par skolotāju.

1918./19. mācību gadā vēl turpināja darboties Pilsētas meiteņu skola direktora Teodora Andrusa vadībā. No viņa arī tika pārņemts skolas inventārs, kas vēl bija saglabājies pēc I Pasaules kara gados šajās telpās izvietotās lazaretes un no pirmskara laikiem.

1881.–1884. gadā Nikolaja bulvārī 2 (tagadējā Kr. Valdemāra ielā) pēc arhitekta R. Šmēlinga projekta itāļu renesanses stilā uzcēla speciālu skolas ēku, kas 1918. gada decembrī tika piešķirta Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijai. Vidusskolas mācību darbs sākās 1919. gada 15. janvārī. Par skolas pagaidu pārzini iecēla Emmu Vitenbergu-Traubergu (vēlāk: Vitenberga-Liekne), kas mācīja arī franču valodu. Viņa bija beigusi Briseles jaunās universitātes filozofijas un literatūras nodaļu. Pirmo mācību gadu skolā sāka 397 meitenes un 64 zēni, bet 1919./20. mācību gadā zēni tika pārvietoti uz 1. un 2. vidusskolu.

1884. gadā sešklasīga.

1875. gadā skola bija četrklasīga.

1861. gadā tā bija jau trīsklasīga un tika pārvietota uz ēku Lielās un Mazās Jaunielas stūrī.

1805. gadā Vecrīgā, Lielās Miesnieku un Mazās Mūku ielas stūrī pilsētas namā atklāja Pilsētas vācu meiteņu skolu (Stadt Töchter-schule) ar 2 klasēm.